Publicēts: 04.11.2020.
Atjaunināts: 22.07.2026.

Aizņēmēja maksātspēja ir galvenais rādītājs, pēc kura kredītu devēji nosaka, vai var izsniegt aizdevumu, cik lielu summu un uz kādiem nosacījumiem.

Pienākums izpildīt Patērētāju tiesību aizsardzības likumā (turpmāk – PTAL) noteiktās spējas atmaksāt kredītu izvērtēšanas prasības attiecas uz visiem kredītu devējiem, kas slēdz kreditēšanas līgumus ar patērētājiem, izņemot noteiktus gadījumus, kas aprakstīti zemāk.

Kredīta devēju pienākumu izvērtēt patērētāju spēju atmaksāt kredītu nosaka PTAL 8.panta (4.1), (4.2), (4.4), (4.7) un piektā daļa.

Patērētāju spējas atmaksāt kredītu izvērtēšanas mērķis – lai patērētājam tiktu izsniegts tāds kredīts, kuru viņš visticamāk spētu atmaksāt, pārmēru neapgrūtinot citu esošo izdevumu segšanu.

Maksātspējas izvērtēšanas pamatā ir prasība iegūt un vērtēt ziņas par patērētāja vidējiem ienākumiem, izdevumiem un esošajām kredītsaistībām (t.sk. kopējo saistību summu, kas vidēji mēnesī ir jāmaksā kredītu atmaksai).

PTAL 8.panta (44) daļā minēts: “Izpildot šā panta 4.1 un 4.2 daļā noteikto pienākumu, kredīta devējam ir pienākums pieprasīt, iegūt un izvērtēt informāciju par patērētāja ienākumiem un izdevumiem pienākuma izpildei atbilstošā apjomā.” Turklāt ir noteikts, ka balstīties var tikai uz dokumentāri pamatotu un pietiekamu informāciju: “Kredīta devējs var balstīties uz informāciju, kas saņemta no patērētāja, ja tā ir pietiekama un dokumentāri pamatota”. Līdz ar to, veicot izvērtēšanu, kredīta devējiem ir pienākums patērētāja ienākumus noteikt no dokumentāri pamatota un ticama avota.

  • PTAC ieskatā patērētāja ienākumu noteikšanā kredīta devējiem vēlams izmantot ārējās datu bāzes, ja vien nav tiešā veidā pieejams patērētāja norēķinu konta pārskats. Proti, vai nu caur kredītinformācijas birojiem saņemot Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) izziņu (vairumā gadījumos) un/vai Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (turpmāk – VSAA) sniegto informāciju (ja ienākumi ir pabalsti, pensija vai cita atlīdzība).  Jāatzīmē, ka noteiktos gadījumos (piemēram, pastāvot šaubām par ienākumu gūšanas turpināšanos, lielākas aizdevuma summas gadījumā) var būt nepieciešama papildu detalizētāka informācija no VSAA (piemēram, vai tas ir vienreizējs vai regulārs maksājums, vai saistīts ar slimību, bērniem, pensiju vai bezdarbu, tāpat būtisks ir pabalsta piešķiršanas un beigu datums).
  • Ja kredīta devējs patērētāja ienākumu noteikšanā izmanto konta pārskatu, vispirms jāgūst pārliecība, ka iesniegtais dokuments ir ticams un nav viltots. Turklāt, vērtējot konta pārskatu, ir jāņem vērā visa tajā norādītā informācija, ne tikai informācija par ienākumiem, tajā skaitā jāparedz iespēja, ka patērētājam var būt konti vairākās kredītiestādēs. Papildus PTAC vērš uzmanību, ka ne visi ieskaitījumi no darba devēja var būt patērētāja ienākumi (piemēram, par ienākumiem nebūtu uzskatāmi komandējuma izdevumi, avansa maksājumi saimnieciskiem izdevumiem u.tml.). Turklāt, vērtējot konta pārskatu, nepieciešams pievērst uzmanību arī nesen saņemtiem aizdevumiem, kas vēl var neuzrādīties ārējās datu bāzēs, kā arī nestandarta patērētāja izdevumiem, kas var būtiski paaugstināt riskus veiksmīgai aizdevuma atmaksai (piemēram, maksājumiem par azartspēlēm, šaubīgiem pārskaitījumiem, kas varētu liecināt, ka patērētājs kļuvis par upuri krāpnieku piedāvājumiem izdevīgi nopelnīt).
  • Gadījumos, kad patērētājs ienākumus gūst ārvalstīs, kredītu devējam patērētāja ienākumus jānosaka no cita avota, ar nosacījumu, ka tas ir dokumentāri pamatots (piemēram, konta pārskats).

Veicot patērētāja spējas atmaksāt kredītu izvērtēšanu kredītu devējiem ir obligāts pienākums sniegt un apmainīties ar informāciju kredītinformācijas birojiem par kredītu ņēmēja saistībām un to izpildes gaitu, t.sk. maksājumu kavējumiem. Pienākumu pārliecināties kredītinformācijas birojos par potenciālā aizņēmēja saistībām un to izpildes gaitu nosaka Patērētāju tiesību aizsardzības likums.

Kredītinformācijas biroji ir akciju sabiedrības, kuras uztur datus par patērētāju esošajām un kavētajām saistībām un veic to apkopošanu. Kredītinformācijas biroji darbojas uz Kredītinformācijas biroju likuma pamata un šī likuma mērķis ir dot ieguldījumu atbildīgas kreditēšanas un atbildīgas un godprātīgas aizņemšanās veicināšanā, sekmējot personu kredītvēstures veidošanos, kā arī nodrošināt fizisko personu tiesību aizsardzību, lai, vērtējot kredītspēju, būtu pieejama un tiktu izmantota patiesa un pilnīga informācija.

Latvijā ir divi kredītinformācijas biroji un Latvijas Bankas Kredītu reģistrs, kurā informāciju sniedz tikai kredītiestādes un ar tām saistīti finanšu pakalpojumu sniedzēji.

Patērētājs var pārliecināties, kādas ziņas par viņa saistībām pieejamas šajos reģistros:

Papildus Patērētāju tiesību aizsardzības likumā noteiktajām prasībām kredītiestādēm, kuras atrodas Latvijas Bankas uzraudzībā, ir pienākums ievērot gan Patērētāju tiesību aizsardzības likumā noteikto, gan Latvijas Bankas izstrādātos noteikumus attiecībā uz maksātspējas izvērtēšanu, savukārt ārvalstu kredītiestāžu filiālēm, kas neatrodas Latvijas Bankas tiešā uzraudzībā, un kapitālsabiedrībām, kuras saņēmušas speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai, rekomendācijas maksātspējas izvērtēšanai sniedz PTAC izstrādātās vadlīnijas (ŠEIT).

Vadlīnijas sniedz ieteikumus kredītu devējiem, vienlaikus nosaka ieteicamās kredītizmaksu attiecības pret ienākumiem, ņemot vērā principu – jo mazāki patērētāja ienākumi, jo mazāka attiecība, kuru pieļaujams no ienākumiem novirzīt kredītu maksājumiem. Savukārt, ja tiek noskaidrota informācija par apgādājamiem, tad no ienākumiem papildus jāsaglabā arī katram apgādājamam noteikta naudas līdzekļu summa iztikai.

Izņēmumi, kad kredītu devējiem nav pienākums vērtēt patērētāja maksātspēju:

  • ja kredīta devēja glabāšanā kā nodrošinājums nododama kāda lieta un saskaņā ar kuriem patērētāja atbildība ir ierobežota tikai ar ieķīlāto lietu (t.s. lombarda kredīts);
  • ja līgums noslēgts starp darba devēju un darbinieku un ja kredīts piešķirts bez procentiem vai ar gada procentu likmi, kas ir zemāka par tirgū pārsvarā pastāvošajām procentu likmēm un ko parasti plašai sabiedrībai nepiedāvā, un ja kredītu izsniegšana nav darba devēja pamatdarbības veids;
  • ja kreditēšanas līgums attiecas uz parāda segšanu atliktu maksājumu veidā, nemaksājot procentu likmi un citus papildu maksājumus;
  • ja līgumu noslēdzis ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs par preču vai pakalpojumu iegādi atlikta maksājuma, aizdevuma vai citas tamlīdzīgas finansiālas vienošanās veidā un saskaņā ar kuriem kredīts tiek piešķirts, nemaksājot procentu likmi un citus papildu maksājumus;
  • ja līgums paredz, ka patērētājam kredīts jāatmaksā laikposmā, kas nepārsniedz trīs mēnešus, un saskaņā ar kuru par kredīta izmantošanu tiek prasīti nenozīmīgi papildu maksājumi salīdzinājumā ar kredīta kopējo summu un kreditēšanas līguma darbības termiņu;
  • citi izņēmumi (plašāk skatīt Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8.panta (4.3) daļā).