Ir divu veidu ekodizaina prasības – vispārīgās un specifiskās.
Vispārīgajās prasībās nenosaka robežvērtības, bet tās var ietvert:
- ka ražojumam jābūt energotaupīgam vai pārstrādājamam;
- ka ražotājam jāsniedz informācija par ražojuma lietošanu un apkopi, lai mazinātu ietekmi uz vidi;
- ka ražotājam jāveic ražojuma dzīves cikla analīze, lai rastu alternatīvus tehniskos risinājumus un iespējas samazināt preces ietekmi uz vidi.
Pēc jaunu obligāto prasību ieviešanas var tikt noteikts, ka ES valstīs ir aizliegts pārdot visus ražojumus, kas neatbilst šīm prasībām. Piemēram, kvēlspuldzes, kas no 2009. gada ir pakāpeniski izņemtas no aprites.
Specifiskās prasības ietver precīzas vērtības un robežvērtības, piemēram, maksimālais enerģijas patēriņš vai minimālais pārstrādāto materiālu daudzums, kas izmantojams ražošanā. Vairāk par specifiskajām prasībām dažādām preču grupām ir aprakstīts sadaļā Likumdošana.
Vispārīgās ekodizaina prasības nosaka MK noteikumi Nr. 941[1], kuros iekļautās tiesību normas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Direktīvas 2009/125/EK.