„Ja Īrnieks ir godprātīgi pildījis savas saistības līdz Līguma darbības termiņa beigām, Drošības nauda var tikt izmantota pēdējā mēneša Īres maksas segšanai. Savukārt, ja Līgums tiek izbeigts Īrnieka vainas dēļ vai Īrnieks vienpusējā kārtā lauž šo Līgumu, Drošības nauda netiek atmaksāta”.
Gadījumā, ja īrnieks (patērētājs) patvaļīgi lauž līgumu pirms līgumā noteiktā termiņa beigām, tad Sabiedrība saskaņā ar Civillikuma 2144.pantu var prasīt no viņa arī visas īres maksas samaksu par visu īres līguma laiku, taču kaut arī īrnieks (patērētājs) šo maksājumu veic un nav parādā Sabiedrībai īres maksu vai maksu par pakalpojumiem, kā arī nav nodarījis zaudējumus (kas būtu jāatlīdzina no drošības naudas), tomēr no Līguma 3.4.punkta noteikuma izriet, ka šādā situācijā Sabiedrība var papildu ieturēt no viņa arī drošības naudu. Līdz ar to Līguma 3.4.punkta noteikums, kas paredz „Savukārt, ja Līgums tiek izbeigts Īrnieka vainas dēļ vai Īrnieks vienpusējā kārtā lauž šo Līgumu, Drošības nauda netiek atmaksāta” nostāda patērētāju neizdevīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar Sabiedrību un ir pretrunā ar labticīguma prasībām. Saskaņā ar PTAL 6.panta trešās daļas 10.punktu netaisnīgs līguma noteikums ir tāds, kas „atļauj ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam paturēt patērētāja samaksāto summu, ja patērētājs atkāpjas no līguma, bet neparedz patērētājam tādu pašu iespēju, proti, saņemt ekvivalentu summu, ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs atkāpjas no līguma”. Jānorāda, ka patērētājam (īrniekam) līgumā nav paredzētas tiesības saņemt ekvivalentu naudas summu, ja Sabiedrība atkāpjas no Līguma.