Preču un pakalpojumu drošums

Problēmas, kas skar dažādu preču patērētājus, ir mūsu ikdiena – te kurpei papēdis nolūzis, te tikko pirktais krēsls salūzis vai arī pirkumu grozā iegūlusi pārtikas prece, kurai beidzies derīguma termiņš. Gadiem ejot, cilvēki ir kļuvuši gudrāki un zina, ka šādos gadījumos vispareizāk ir vērsties pie pārdevēja, lai vienotos par abām pusēm pieņemamu risinājumu – pārdevējs salabo kurpi vai krēslu, nomaina nopirkto pārtikas preci pret jaunu vai arī atdod pircējam naudu par bojāto preci. Tiesa, šādos un līdzīgos gadījumos jāatceras, ka uz preču iegādes procesu attiecas vēl viens ļoti svarīgs aspekts – preces drošums, jo prece nedrīkst nodarīt kaitējumu cilvēka dzīvībai, veselībai, personas mantai, kā arī videi.

Preču drošums ir reglamentēts Eiropas Savienības līmenī (ES direktīva par preču vispārējo drošumu, kā arī liels skaits direktīvu, kas attiecas uz konkrētiem preču veidiem), tāpēc līdzīgi noteikumi attiecībā uz preču drošumu darbojas visās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Šo noteikumu mērķis ir nodrošināt augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni visā Eiropas Savienībā. Latvijā kopš 2004.gada 1.maija galvenās prasības attiecībā uz preču drošumu nosaka Preču un pakalpojumu drošuma likums.

Kas ir droša prece?

Droša prece ir jebkura prece, kas normālos vai paredzamos lietošanas apstākļos, paredzamajā lietošanas laikā un, ja nepieciešams, arī pakalpojuma sastāvā, ievērojot tās uzstādīšanas un uzturēšanas prasības, nerada vai rada minimālu ar preces lietošanu saistītu risku, kas uzskatāms par pieļaujamu un atbilst augstam drošuma, cilvēka dzīvības, veselības, personas mantas, kā arī vides aizsardzības līmenim.

Kā izriet no drošas preces definīcijas, vērā tiek ņemti normālie un paredzamie preces lietošanas apstākļi, kas nozīmē tikai vienu – precei jābūt drošai gan tad, ja to ekspluatē atbilstoši lietošanas instrukcijā noteiktajām prasībām, gan arī tad, ja to ekspluatē tā, kā ražotājam būtu vajadzējis paredzēt, ka tā tiks ekspluatēta. Tātad, ja prece tiek lietota neatbilstošā veidā un nodara kaitējumu, tā par nedrošu preci netiek uzskatīta, piemēram, ja, žāvējot aizkarus ar matu fēnu, izceļas ugunsgrēks, kas nodara kaitējumu dzīvoklim un, iespējams, arī cilvēkam, fēna ražotājs par to nav atbildīgs, savukārt, ja fēns aizdegas, kad ar to tiek žāvēti mati, ražotājs par nodarīto kaitējumu ir atbildīgs.

Ja elektrisko urbjmašīnu lieto bērns, tā nav droša prece, jo bērni nav šīs preces mērķa auditorija. Urbjmašīnas lietošana uzskatāma par drošu, ja to lieto pieaugušais, jo pieaugušajam jābūt informētam par konkrētās preces lietošanas noteikumiem un ar tās lietošanu saistītajiem riskiem.

Paredzot, ka matu mazgāšanas laikā šampūns var iekļūt patērētājam acīs, matu mazgāšanas līdzekļu ražošanai tiek izmantotas vielas, kas pēc iespējas mazāk kairina acis. Tomēr šampūnu neviens neuzskata par nedrošu preci tikai tāpēc, ka tas nedaudz kairina acis. To neuzskatītu par nedrošu arī tad, ja kāds to iedzertu, jo šādā gadījumā šampūna lietošana nebūtu nedz normāla, nedz arī paredzama.

Preces drošuma vērtēšanas kritēriji

Likumā ir noteikti divi galvenie kritēriji, pēc kuriem tiek vērtēts preces drošums:
- preces atbilstība speciālo normatīvo aktu prasībām;
- preces atbilstība tiem nacionālā standarta statusā adaptētajiem Eiropas standartiem to regulēto risku apjomā, kas iekļauti sarakstā, kurš tiek publicēts oficiālajā laikrakstā «Latvijas Vēstnesis». Šīs sistēmas un Jaunās pieejas direktīvu darbības principi ir līdzīgi – ja prece atbilst harmonizētajiem Eiropas standartiem, tiek pieņemts, ka tā atbilst visiem noteikumiem.

Pirmkārt, precei ir jāatbilst visām normatīvajos aktos noteiktajām prasībām, kas attiecas uz tās lietošanu. Ja konkrētajai precei, piemēram, bērnu gultiņai, nav specifisku drošuma prasību, tās drošums tiek vērtēts saskaņā ar: vispārpieņemtajiem preču lietošanas standartiem, Eiropas Komisijas rekomendācijām, labas ražošanas prakses kodeksa prasībām, kā arī zinātnes un tehnikas līmeni un drošumu, ar kādu patērētājs, iegādājoties un lietojot konkrēto preci, var pamatoti rēķināties.

Vērtējot preces drošumu, ir jāņem vērā preces raksturojums, uzbūve, sastāvs, iepakojums, kā arī tās uzstādīšanas un uzturēšanas instrukcijas. Piemēram, ja nepareizas uzstādīšanas gadījumā prece var kļūt nedroša, ir ļoti būtiski, lai tai būtu pievienota precīza uzstādīšanas instrukcija (latviešu valodā!) vai arī preci uzstādītu pārdevējs.

Prece ir uzskatāma par nedrošu gadījumā, ja patērētājam netiek sniegta informācija par tās drošumu, kā arī precei nav pievienota detalizēta uzstādīšanas un/vai lietošanas pamācība, bez kuras tā var tikt lietota neatbilstošā veidā, tādējādi nodarot kaitējumu cilvēka dzīvībai, veselībai, mantai vai videi.

Tāpat tiek ņemta vērā konkrētās preces ietekme uz citām precēm, ja paredzams, ka tās tiks izmantotas kopā. Tā, piemēram, traukiem, kas paredzēti pārtikai, ir jāatbilst noteiktām prasībām.

Preces drošuma vērtēšanā ļoti būtiski kritēriji ir arī konkrētās preces noformējums, marķējums, brīdinājumi, lietošanas instrukcijas, likvidēšanas pamācības un cita šīs preces ražotāja sniegtā informācija, ieskaitot reklāmu. Iemesls – ja arī prece kā tāda ir droša, nepatiesa vai maldinoša informācija to var padarīt nedrošu. Piemēram, veļas balinātājs, kas atbilst visām specifiskajām prasībām un tiek lietots atbilstošā veidā, nevar nodarīt kaitējumu. Taču, ja veļas balinātāja reklāmā tiek parādīts, kā reklāmas «galvenais varonis» ielej bļodā lielu daudzumu balinātāja un pēc tam tur iemērc rokas, šo preci var uzskatīt par nedrošu, jo, šādā veidā lietota, tā var nodarīt kaitējumu cilvēka veselībai, jo īpaši alerģiskiem cilvēkiem. Ja instrukcijā norādīts, ka, lietojot konkrēto veļas balinātāju, nepieciešams lietot cimdus, tā arī vajadzētu rādīt reklāmā.

Ir noteiktu kategoriju personas, par kurām, runājot par preču drošumu, ir jādomā īpaši. Tā, piemēram, ja preci varētu lietot bērni. Jāņem vērā, ka «normāla uzvedība» bērniem un «normāla uzvedība » pieaugušajiem ir atšķirīgi jēdzieni – bērnu iespējamā uzvedība, lietojot kādu noteiktu preci, kā arī ar šīs preces lietošanu saistītie riski ir jāizvērtē ļoti nopietni. Ne velti etiķskābes pudelēm, ķīmiskām precēm un medikamentiem tiek ražoti vāciņi, ko bērns nevar atvērt.

Vēl viens no piemēriem varētu būt lāzera rādītāji. Šiem rādītājiem ir vairākas kategorijas, no kurām pirmās divas nekādu kaitējumu veselībai nevar nodarīt arī tad, ja ar tām rotaļājas bērni. 3A un 3B klases lāzera rādītāji ir īpaši bīstami, jo var nodarīt kaitējumu acīm – bērni, spēlējoties ar šiem rādītājiem, mēdz tos spīdināt viens otram acīs. Līdz ar to ir ļoti svarīgi, lai 3A un 3B klases lāzera rādītājiem būtu atbilstošs marķējums (latviešu valodā!) un tie nebūtu nopērkami rotaļlietu veikalos.

Runājot par cilvēkiem gados, kā piemēru var minēt tādu preci kā vanna – izstrādājot vannas konstrukcijas, ir ļoti svarīgi ņemt vērā, ka tajā var arī paslīdēt, gūstot nopietnus savainojumus.

Ko var prasīt no ražotāja vai pārdevēja?

Patērētājam ir tiesības saņemt par iegādāto preci patiesu un pilnīgu informāciju (arī brīdinājumus), lai būtu iespējams novērtēt riskus, kas saistīti ar tās izmantošanu normālā vai paredzamā preces lietošanas veidā un periodā, ja šie riski bez attiecīgiem brīdinājumiem nav acīmredzami, un veikt piesardzības pasākumus.

Ja iegādātā prece nodarījusi kaitējumu dzīvībai, veselībai vai videi

Pirmkārt, par notikušo ir jāziņo atbildīgajai tirgus uzraudzības iestādei, jo ļoti iespējams, ka iegādātā prece var izrādīties bīstama arī citiem. Šādā gadījumā atbildīgā iestāde veiks visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka prece vairs netiek pārdota (iespējams, pat tiek iznīcināta), ja nepieciešams, tiek veikti kādi piesardzības pasākumi (piemēram, informācijas norādīšana) vai arī tāpat tiek atsaukta no patērētājiem, kuri to iegādājušies.

Otrkārt, saskaņā ar likumu «Par atbildību par preces un pakalpojuma drošumu» patērētājam ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību. Ja preces ražotājs ir identificējams, sava prasība ir jāpiesaka viņam, ja nav – preces izplatītājam. Tiesa, šādā veidā atlīdzību var iegūt tikai par patērētājam nodarītajiem zaudējumiem, tādēļ, ja patērētājs vēlas saņemt atpakaļ naudu, ko samaksājis par nedrošo preci, viņam jāgriežas pie preces pārdevēja, uzrādot pirkumu apliecinošu dokumentu.

Saskaņā ar 2004.gada 7.aprīļa likuma «Par atbildību par preces un pakalpojuma trūkumiem» 14.pantu patērētājam prasība atlīdzināt zaudējumus ir jāiesniedz 3 gadu laikā no dienas, kad viņš uzzinājis vai viņam būtu bijis jāuzzina par preces vai pakalpojuma trūkumiem, viņam nodarītajiem zaudējumiem, kā arī par tiem atbildīgo personu.

Ja dažādu iemeslu dēļ nesaskaņas ar preces ražotāju vai pārdevēju neizdodas atrisināt, patērētājam ir tiesības griezties pēc palīdzības Patērētāju tiesību aizsardzības centrā vai citā atbildīgajā tirgus uzraudzības iestādē.